LĪGAVAINIS
Aklās kāzas uz skatuves
Kāda būtu patiesi brīnišķīga pasaule? Ja tajā valdītu miers un… visi cilvēki apprecētos! Lūk, tā patiešām būtu laimīga pasaule! Tad kāpēc mēs īstas jūtas gribam apstiprināt ar priekškaramo atslēgu pie tilta margām? Kāpēc mums šķiet, ka jebkurš cilvēks, ko bieži redzam televīzijas ekrānā, ir mūsu mīlestības vērts? Tā, it kā kāzu kleita būtu vienīgais gaišais cerības stars tumsas valstībā un baltais mutautiņš uzvalka kabatā – vienīgais gaišais plankums tuneļa galā.
Un ja pēkšņi vēl uzrodas kāds simts svešu, smaidīgu cilvēku, kas izrādās tavi kāzu viesi!? Tas ir sākums vai gals?!
Izrādes „Līgavainis” varonis, kura ādā iejūtas aktieris Lauris Dzelzītis, un izrādes veidotāji – režisors Juris Rijnieks un lugas autors Uģis Segliņš piedāvā savu atbildi. Tajā brīdī, kad jūtas tiek pārvērstas par preci un mīlestība – par sarkanu plīša spilventiņu Valentīna dienā, jūtas mirst. Komercializācija spēj līdz absurdam novest jebkuras attiecības, un to spilgi raksturo, piemēram, „ aklās kāzas” televīzijas ēterā vai bildinājums radio laika ziņās.
„…un es sapratu, ka mana krūzīte vairs nemūžam nestāvēs tajā vietā, kur es to nolikšu…Manas vecās, mīļākās, nodriskātākās džinsas viņa man vairs nekad neļaus uzvilkt. Jebkurš aliņš būs kā laimests loterijā, pie kura var tikt labi ja reizi tūkstoš gados…Nu kas mani trieca izrunāt tos liktenīgos vārdus?!
Uģis Segliņš “Līgavainis”